Valodas attоstоba

Sensenos laikos, kad nebija valodas,
Cilvзki rвdоja skaтas un atskaтas.
Dziedвja dziesmas, kas lоdzоgas vзjiem,
Dzоvoja viтi ar pыlзm un smejam.
Pagвja gadsimti, vasaras, ziemas,
Bet, pagaidвm, nebija valodas lielвs.
Skaтas un atskaтas... Nebija vвrdu!
Nebija sarunas, teikumu gardu.
Kaut kas bij` nolзmis izdomвt zоmes.
Daювdus siюetus тзma no dzоves.
Zоmзja alвs, uz akmeтu virsmвm,
Izlзma priekрmetus nosaukt pa оstam.
Nosauca sevi un nosauca tuvos,
Nosauca kokus, un sauli, un krыmus.
Dziedвja dziesmas par nosauktiem tзliem –
Par mвti, par sievu, par meitвm un dзliem,
Par darbu, par zveju, par medоbвm meюв.
Tв radusies valoda – skaistв un lielв!
Latvieрu tautai jau bija ko teikt,
Viss bija labi un varзtu beigt,
Bet tвlвk jau plaрвk valoda bзga,
Laimes un prieka liesmiтa dega!
Jaunajos laikos jau rakstоja dzeju,
Drоz valoda kпuva par tautas sзju.
Valoda bija un valoda bыs,
Viтa ir daпiтa katram no mums!
Valoda spзlз svarоgu lomu,
Ar valodu izpauюam galveno domu!